Divi slaveni cilvēki ļoti stipri viens otru mīlēja visu dzīvi un pat dzīves beigās nomira vienā un tajā pašā dienā. Tiek skaidrots kā un kāpēc tas notika.
“Man ir pārsteidzoši normāla dzīve,” Džons F. Kenedijs juniors 1995. gadā intervijā Larijam Kingam sacīja. – Cilvēki redz, ka tu strādā ar sevi, un viņi tevi pieņem. Protams, viņi ir ziņkārīgi, bet tā ir tikai līdzjūtība, nevis ārprāts.”
Varbūt tas tā patiešām bija. Vai varbūt Amerikas sešdesmito gadu slavenākais bērns bija pārāk iecietīgs pret saviem tautiešiem. Kenedijs tolaik laida klajā politisko glancēto žurnālu “Džordžs”, uz kura pirmā numura vāka bija Sindija Kroforda pirmā ASV prezidenta Džordža Vašingtona uniformā un parūkā. Tas bija ambiciozs pasākums: būtu dīvaini vainot potenciālos lasītājus par savas dzīves sagraušanu.
Džons F. Kenedijs juniors bija vienīgais bērns ASV vēsturē, kura tēvs viņa dzimšanas brīdī bija ievēlētais prezidents, un viņu jau no paša sākuma dēvēja par “mazo princi”. Visa viņa dzīve ir bijusi cilvēciska cīņa pret mītu, kas radās, kad šis zēns 1963. gada 25. novembrī, savā trešajā dzimšanas dienā, televīzijas tiešraidē pacēlis roku un sveicinājis pie tēva zārka.
Viņam gandrīz izdevās šo mītu sagraut, kad Calvin Klein VIP klientu direktore Karolīna Besete (Carolyn Bessette) ieradās viņa plašajā loftā Ņujorkas Tribekas rajonā neaizmirstamas intervijas ar Lariju Kingu priekšvakarā. Taču 1999. gada 16. jūlijā viņi kopā gāja bojā lidmašīnas katastrofā virs Atlantijas okeāna. Pretēji viņa centieniem mīts uz visiem laikiem palika bronzas krāsā.
Divdesmit piecus gadus pēc Džona, Karolīnas un viņas māsas Lorenas Besetes, kas lidoja kopā ar viņiem, nāves Tribeca joprojām atceras šo traģēdiju. Amerikas deviņdesmito gadu premjerpāra pāris dzīvoja šeit, ķieģeļu deviņstāvu ēkā Nr. 20 North Moore Street. Džons un Karolīna bija ieraduma cilvēki. Katru rītu viņš parādījās ar banānu un ūdens pudeli rokā, kāpa uz velosipēda un brauca uz sporta zāli.
Vakaros pāris labprāt iegriezās Rietumbrodvejā, restorānā The Odeon, kas atgādināja klasisku vecu ēstuvi. Darba pusdienām vai vakariņām, vai īpašiem gadījumiem viņi deva priekšroku Nobu tuvāk Volstrītai. Brīvdienās Džons brokastīja Bubby’s, klusā restorānā uz viņa ielas stūra. “Ja kāds atpazina Džonu un sasveicinājās, viņš atbildēja ar sveicienu,” atcerējās iestādes īpašnieks. – Viņš bija kluss cilvēks.”
Džons par katru cenu vēlējās būt parasts. Viņš līdzinājās savai mātei. Pēc Roberta Kenedija slepkavības 1968. gadā Džekija aizveda bērnus no valsts, uzskatot, ka visi, kam ir šis uzvārds, ir potenciāli mērķi. Prezidenta atraitne vēlējās panākt, lai Džons juniors un viņa māsa Karolīna vispār aizmirst, ka viņi ir Kenediji.
Tomēr prezidenta bērni tā vietā, lai dzīvotu mierīgu dzīvi prom no Piektās avēnijas un paparaci, ieguva greznību Grieķijas Skorpijas salā, kur viņus aizveda mātes jaunais vīrs Aristotelis Onasiss. Viņa sibarītisms Džonam nekad nav paticis. Pēc Onasisa nāves 1975. gadā viņš atteicās iestāties pašsaprotamajā Hārvardā, kur studēja viņa tēvs, un izvēlējās gandrīz tikpat prestižo, bet daudz mazāk košo Brauna universitāti Rodailendas štatā.
Laikraksta darbinieku vārdu krājuma izvēle nebija nejauša. Kopā ar Kenediju asinīm Džons juniors bija mantojis arī ģimenes slavu kā spēkavīrs. Šī klana vīrieši mīlēja sievietes, turklāt spilgtas sievietes. Viņa vectēvam bija romāns ar Gloriju Svensoni, tēvam – ar Merilinu Monro, Džonam – ar Madonnu un Derilu Hanu.
Tomēr, kad 1994. gadā viņa acis pieķērās, teiksim tā, netradicionālajai skaistulei Besetai, kura palīdzēja viņam izvēlēties uzvalku pie Calvin Klein, pastāvēja iespēja, ka Džona juniora personīgā dzīve kļūs parasta. Karolīna bija sešus gadus jaunāka, dzimusi mazpilsētā netālu no Ņujorkas galdnieka un skolas administratores ģimenē.
Viņa mēģināja kļūt par modeli, bet kļuva par publicisti. Viņa izauga līdz Kalvina Kleina (Calvin Klein) veikala Manhetenā sabiedrisko attiecību direktorei – viņas akvamarīna acu skatiens lutināja visus klientus. Gadu pēc tam, kad “Amerikas princis” bija izvēlējies uzvalku, viņi sāka attiecības.
Vēl pēc gada Karolīna pārcēlās uz Džona ēku Tribekā. Jaunais vīrietis neprātīgi iemīlējās. Pirmkārt, meitene bija blondīne, un viņš viņas dievināja. Otrkārt, viņa turējās viegli un vienkārši, kas ļoti atšķīrās no vairuma šovbiznesa zvaigžņu, ar kurām Kenedijam junioram bija nācies saskarties. Un, treškārt, viņai bija lepni pacelta galva un lieliska stāja, kas noteikti būtu iepriecinājusi viņa māti.
Pāris slepeni apprecējās 1996. gada divdesmit pirmajā septembrī Kamberlendas salā Džordžijas štatā, pieticīgā koka baznīcā. Līgava bija izvēlējusies akcentētu vienkāršu pērļu baltuma kleitu no dizainera Narciso Rodrigesa, kurš tajos gados amerikāņu sabiedrībai vēl nebija pazīstams.
Tomēr liktenis bija lēmis šo ģimenes idilli pārtraukt uz visiem laikiem..
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Uzmanības centrā
Nokavējuši gada galvenās kāzas, žurnālisti izsludināja pāra medības. Viņu mājas ieejas priekšā tika sarīkotas pakaļdzīšanās. Pēc pašu pāra nāves bulvārprese rakstīja, ka preses spiediens bija viens no galvenajiem faktoriem, kas sabojāja Džona un Karolīnas attiecības.
Pirmos sešus mēnešus pēc kāzām meitene apzināti apmeklēja visus publiskos pasākumus vienā un tajā pašā melnā kleitā, cerot, ka šādā veidolā viņa sabiedrībai būs garlaicīga. Taču šāda uzvedība tikai veicināja interesi. Drīz par viņu sāka runāt kā par jaunu stila ikonu. Vogue un Harper’s Bazaar galvenie redaktori cīnījās, cenšoties dabūt Karolīnu uz vāka. Lieki piebilst, ka nevienam no viņiem tas neizdevās.
Kenedija kundze bija brīnišķīgi pagodināta ar savu slavu, un viņa nedomāja par neko labāku, kā no tā visa paslēpties. Karolīna pameta darbu un praktiski vairs neizgāja no mājas. Ikreiz, kad viņai uz ielas pietuvojās kāds fotogrāfs, viņa nekavējoties nolaida acis un ievilka galvu plecos. “Viņa galu galā izskatīsies kā no “Parīzes Notre Dame katedrāles”,” ar skumjām balsī atzīmēja Bīsetas bijušais priekšnieks Kalvins Kleins.
Džons no bērnības pieradis pie šādas bezkaislīgas preses iejaukšanās savā privātajā dzīvē, un Karolīnai tas viss bija mežonīgi. Viņa arvien biežāk atteicās apmeklēt vakariņas, vizītes vai citus pasākumus. Viņai nepatika, ka vīram patīk ballēties, viņš viņu dēvēja par garlaicīgu. Jau gadu pēc kāzām viņi bieži pavadīja vakarus šķirti. Iespējams, situāciju varētu glābt mantinieku piedzimšana. Kenedijs juniors par to sapņoja, bet Bīsete bija pret to. Pēc viņas domām, šīs slavenās ģimenes atmosfēra nebija piemērota bērnu audzināšanai.
Pārtrauktais lidojums
Šajā nervozajā atmosfērā 1999. gada sešpadsmitā jūlija vakarā Džons, Karolīna un viņas vecākā māsa Lorēna iekāpa privātā lidmašīnā. Viņi bija uzaicināti apmeklēt Roberta Kenedija jaunākās meitas Rorijas kāzas. Tā bija parasta diena: žurnāla redakcija, darba pusdienas, rakstu rediģēšana (Džons personīgi sniedza svarīgas intervijas savam izdevumam un pats rakstīja vēstules redaktoram). Karolīna negribēja lidot, bet māsa viņu pierunāja: ja viņa atteiksies, prese pastiprinās baumas, ka ģimenē viss nav kārtībā.
Tikai dažus mēnešus pirms tam Džons bija ieguvis pilota apliecību. Viņš vienmēr bija vēlējies nodarboties ar aviāciju, taču Džekijs nojauta, ka viņa dēls avarēs tāpat kā tēvocis Džozefs un tante Keitlīna. Pēc tam, kad 1994. gadā no vēža nomira viņa māte, Kenediju junioru tas vairs neatturēja. Debesīs viņš sajuta pilnīgu brīvību un aizmirsa par ikdienas spiedienu, nemitīgajiem strīdiem ar sievu, paparaci un problēmām ar žurnālu, kas kļuva nerentabls.
Stundu pēc pacelšanās lidmašīna pazuda no gaisa satiksmes kontrolieru radara. Izmeklēšanā nonāca pie secinājuma, ka katastrofa notika nevis kādu mistisku iemeslu dēļ, bet gan pilotu kļūdas dēļ. Kā notikušo CNN komentēja kāds aviācijas eksperts, “lidošanas apstākļi bija ļoti sarežģīti, un viņš bija parasts, nevis neparasts pilots”. To dzirdot, Džons, iespējams, pasmaidīja.
Ģimene kopā gāja bojā. Viņu vienmēr atcerējās kā mīlošu ģimeni, kuri par spīti visam līdz pēdējam brīdim bija kopā un arī pēcnāves dzīvi pavada kopā.